Jau kopš draudzes pirmsākumiem ar Dzērbeni cieši saistīts Auļu muižas novads, vēlāk Auļu pagasts. Auļu, tā pat kā netāli esošās Drustu Auļukalna muižas nosaukums tiek skaidrots ar senu latviešu vārdu „aulis”, kas tiešā tulkojumā nozīmē bišu strops, kas nav nemaz tik neparasti, jo Raunas, Dzērbenes, kā Drustu apkaimē jau senlaikos esot plaši piekopta biškopība .

Livonijas laikā Dzērbene kopā ar Auļiem iekļāvās virs bīskapijas valdījumā. Zviedru laikā muiža kļuva par kroņa īpašumu, un nekas nemainījās arī tad, kad Vidzemē sāka saimniekot krievi. Vidzemes lauku muižās (arī Auļos) īstie īpašnieki pastāvīgi dzīvoja ļoti reti, tāpēc sadzīves ziņā nekas daudz netika ne būvēts klāt, nedz arī uzlabots. Auļu muižas īpašniekam piederēja ļoti lepna muiža Igaunijā, tāpēc nebija nekādas vajadzības šeit veidot kaut ko ļoti plašu un skaistu.

1869. gadā tika izgatavots projekts kungu mājai ar 12 istabām – salīdzinoši vienkāršai ēkai, kura laika gaitā krietni izmainījusies, bet interesentiem aplūkojama joprojām. Auļu muižas saglabāšanā liels paldies jāsaka drosmīgajiem zemniekiem, kuri piektā gada revolūcijas muižu dedzināšanas trakumā iestājās un aizstāvēja savu muižu, sakot, ka viņu kungs ir labs, bet patiesība bija tāda, ka muižkungs šeit uzturējās tik reti, ka neviens no ļaudīm nemaz nezināja, kāds viņš ir.

Pirms pirmā pasaules kara Auļu barons Kampenhauzens pirmais no Baltijas muižniekiem esot ievedis savā īpašumā vāciešus, ar mērķi kolonizēt muižas. Vietējos latviešu tautības zemniekus no muižas izdzina. Svešie esot darbojušies Kampenhauzena muižā un dzirnavās, bet šī darbošanās muižai nesusi vienīgi zaudējumus, jo vācieši neesot spējuši iedzīvoties jaunajā vietā un galu galā atgriezušies Vācijā.

Par Auļu dzirnavām saglabājies kāds interesants stāsts:

No A un Z puses Auļu vējdzirnavām traucēja birze, tāpēc tās bieži negriezās. Maksājot muižas nodevas, dzirnavnieks Aleksandrs Lorencis lūdza, lai nocērt mežu, bet muižkungs atbildēja, ka nevarot, jo kur tad viņam putniņi dziedāšot? Vējdzirnavas pastāvēja līdz 1914. gadam, tad valdība lika tās nojaukt, jo spārnu gali pacēlušies tik augstu, ka iedegtās ugunis varēja saskatīt pat Rīgā, un augstie kungi baidījās, ka Auļu iedzīvotāji dodot signālus ienaidniekiem.

Par jaunākiem laikiem vietējās iedzīvotājas Olitas Samsones atmiņas:

Laikā, kad Auļu muižas lielajā ēkā atradās virsmežniecība, bet mazajā – mežniecība, apkārtne vienmēr bija sakopta. Mājas iekļāva rūpīgi kopti dzīvžogi un zālieni, līdz pat lielceļam ziedēja rozes. Pāri lielceļam atradās liels ābeļdārzs, kas aptvēra visu uzkalnu, bet nogāzē bija pagrabs, domāts augļu uzglabāšanai”.

Kontakti:

Aplūkojama no ārpuses

Vecpiebalgas nov., Dzērbenes pag., "Auļu muiža"

GPS. 57.203594, 25.645499