Pēc analoģijas principa varētu pieņemt, ka pirmo baznīcu Vecpiebalgā uzcēla ap 1340. gadu – apmēram tai pat laikā, kad pēc Rīgas arhibīskapa Frīdriha pavēles turpat netālu būvēja Piebalgas pili. Piebalgas novads pagātnē pārcietis smagus laikus. 1577. gada vasaras beigās krievu karapulki iebruka Vidzemē un daudzas apdzīvotas vietas nolīdzināja līdz ar zemi, arī Piebalgas pili un baznīcu.

Nākamie vizitāciju protokoli ir no 1643. gada 20. marta un tajos lasāms, ka baznīcas altāra daļa esot puslīdz labā stāvoklī, bet pārējā baznīca jānojauc. 1671. gadā notikušajā vizitācijā konstatēts, ka dievnams vēl joprojām atrodas nožēlojamā stāvoklī un dievkalpojumu apmeklēšana ir bīstama dzīvībai. Pa šo laiku draudze bija pārgājusi luterticībā.

Lielu postu Vecpiebalgai nodarīja Ziemeļu karš, kas iesākās 1700. gadā. Cilvēkus masveidā nobendēja vai viņi apmira sērgās, daudzi gūstekņi tika aizvesti uz Krieviju, tai skaitā vietējais mācītājs Gerstenmeijers. Pēc atgriešanās viņš atrada mācītājmuižu nopostītu un baznīcu izdedzinātu – atlikušas bija tikai sienas un iekšbaznīcas spraislis, zem kura tad arī turpmāk noturēja dievvārdus.

Pēc pārciestajiem posta laikiem iestājās relatīvs miers. Ļaudis atjaunoja mājas, dzima bērni, un ar laiku vecajā baznīciņā visiem draudzes locekļiem vairs nepietika vietas – gadījās reizes, kad daļa dievlūdzēju sprediķi klausījās, stāvēdami zem klajas debess. Pēc Kaudzītes atzīmētajiem faktiem ,,ap 1839. gadu, kad lika jaunai baznīcai pamatakmeni, šai draudzē bij pilni 7000 dvēseļu.” Tas tik ir skaits!

Jaunas baznīcas vajadzību atzina arī abu Piebalgu īpašnieks grāfs Šeremetjevs, kurš 1830. gada ziemā, ar savu pulku ejot cauri sev piederošajām zemēm, nokļuva latviskajos dievvārdos un dabūja redzēt, kāda saspiestība valda vecajā, šaurajā Dieva namā. Mācītāja Šilinga lūgts, pēterburdzietis apsolīja dāvināt saviem pavalstniekiem 5000 rubļus kā pirmo ziedojumu jaunas baznīcas būvēšanai. Kamēr savāca pārējo nepieciešamo summu, pagāja vēl vairāki gadi. Beidzot 1838. gadā pēc draudzes vadoņu lēmuma sāka noārdīt veco baznīcu.

Baznīcas būvprojekts nav saglabājies, bet domājams, ka tā autors bija Tērbatas arhitekts Georgs Frīdrihs Geists (1782-1846), kura projektētā Marijas baznīca Tērbatā arhitektoniskā risinājuma ziņā bijusi mats matā līdzīga Vecpiebalgas baznīcai. Pēc pastāvošās modes prasībām šo projektu vajadzēja pēc iespējas ,,gotizēt”, ko ne pārāk pildīja nolīgtais mūrniekmeistars Brandts. Draudzes priekšnieks tolaik bija Gatartas barons Augusts fon Hagemeisters, un viņš pieaicināja pie celtniecības darbiem visslavenāko apkārtnes būvmeistaru Mārci Sārumu, uzticot viņam koka darbus, kurus, kā atzīmēts konventa protokolā, ,,galīgi sabojājis” galdnieks Eriksons.

Sārums kopā ar otru mūrniekmeistaru Mārci Ķēzi baznīcas būvi godam nobeidza. Baznīcas tornis pacēlās 260 metrus virs jūras līmeņa.

Jaunuzcelto baznīcu iesvētīja 1845. gada 22. jūlijā, piedaloties 18 mācītājiem un milzīgam ļaužu pulkam no tuvas un tālas apkārtnes. Uz piecdesmit gadu svētkiem to pārkrāsoja. Stalta un gaiša Vecpiebalgas baznīca stāvēja lielceļa malā gandrīz simts gadus, līdz 1944. gada rudenī, konkrēti 20. septembra rītā, vācu karaspēkam atkāpjoties, torni uzspridzināja un viss pārvērtās drupās. Ilgus gadus Vecpiebalgas baznīcas kailie, pussagrautie mūri brēca pret debesīm. Drupu vidū izauga smuidrs, balts bērzs, no kura šodien izveidots altāra krusts. Par laimi atradās drosmīgi cilvēki, kuri, riskēdami ar dzīvību, paglāba un noslēpa baznīcas relikvijas, tai skaitā arī piebaldzēna Jūlija Jēgera 1938. gadā gleznoto altārgleznu ,,Kristus staigā pa Piebalgas zemi”, kura savulaik nomainīja līdz tam esošo Teodora Gelhāza gleznu ar Kristus krustā sišanas ainu pret īsteni piebaldzisku ainavu. Šodien Jēgera darbs, Rundālē restaurēts, atkal rotā baznīcas altāri.

Padomju okupācijas sākuma gados dievkalpojumi notika mācītājmuižā, bet vēlāk nelielajā Jauno kapu kapličā, līdz 1985. gadā draudze oficiāli beidza pastāvēt.

Sākoties Atmodai, 1988. gadā tika uzsākti sagrautā Dievnama sakopšanas darbi, un līdz ar valsts neatkarību atjaunojas arī draudze. Baznīcas restaurācijas projektu izstrādāja arhitekte Ausma Skujiņa, pielietojot ļoti oriģinālus risinājumus – atsegtus vecos mūrus, virsgaismas jumtā, kur rotaļājas koku zaru un saules atspīdumi, milzīgām egļu rokām līdzīgas, tumši zaļi krāsotas pārsegumu konstrukcijas, pelēku laukakmeni altāra vietā.

1997. gada 26. oktobrī arhibīskaps Jānis Vanags ievētīja atjaunoto Vecpiebalgas baznīcu – otras tādas nav nekur citur pasaulē. 2007. gadā baznīcas 10 gadu atjaunošanas jubilejas dievkalpojumā tika iesvētītas jaunās, 1928. gadā Anglijā būvētās ērģeles. Un turpinās sapnis par torni, kas līdzekļu trūkuma dēļ pagaidām vēl nav uzbūvēts. Šim nolūkam nodibināts ,,Vecpiebalgas baznīcas torņa atjaunošanas fonds”, kura sekmīgā darbība raisa lielas cerības, ka dažu gadu laikā tornis Vecpiebalgas baznīcai būs.

Kontakti:

Tel. +371 29163217

https://vecpiebalgasdraudze.lv/

https://www.facebook.com/pages/Vecpiebalgas-Luter%C4%81%C5%86u-Bazn%C4%ABca/304175583380434

Vecpiebalgas nov., Vecpiebalgas pag., "Baznīca"

GPS: 57.0579, 25.8218